Un es vienmēr dziedot pamainu tekstu: "....ar vienu soli pāri, ar *vieglu* soli...." 

Vakar un šodien aizdomājos kā Dieva zīme līdzinās kalniem.  Kalni un izaicinājumi kā garīgas dāvanas, un tas ka nevienā brīdī neesam vieni kalnā kapjot.  Dieviņš kā ne tikai mūsu ceļa draugs, bet vienlaikus kā pats kalns - jo tā taču ir, ja garīgais viss galu galā ir viens.  Pat visbaisākie kalni pēkšņi jūtas draudzīgi un tomēr mīlestības pilni....

And singing this, I always alter the lyrics: "....with one step [at a time] we'll get across, with a *light* step....."

Yesterday and today I've been contemplating how the Latvian symbol called Dieva zīme (God's sign) looks like a mountain.  The possibility of mountains and challenges in our lives as spiritual gifts, un we are not alone at any moment in scaling these mountains.  God as not only our friend on the journey, but simultaneously the mountain itself - because spiritually everything is ONE anyway.  Even the most horrific mountains suddenly feel more friendly and filled with love....

Over/past one mountain, there will always another,

With one step [at a time] we'll get across,

With one step.

Lai notiek tā!