Pēdējās nedēļās manā draugu lokā virmo sarunas par rituāliem un tradīcijām, kas protams nav pārteidzoši šinī gada laikā. Bērnībā it īpaši es atceros tādu milzīgu cerības sajūtu kopā ar izteiktu spiedienu tieši par un ap jauno gadu, škirstot jaunu tīru neaptraipītu lapu. Tas bija it kā pilnīgi jauns sākums, iespēja apņemties būt kā jaunam cilvēkam, un ja palaida šo iespēju garām vai sapurgāja to bija jāgaida veselu gadu, lai mēģinātu vēlreiz. Vismaz tā man likās.
Vēlāk sāku izjust šo iespēju uz jauniem sākumiem arī dzimšanas dienā un skolas gada sākumā. Kā dzimusi perfekcioniste (jā, man šī īpašība bija jau stipri izteikta gada vecumā, kad sāku spert pirmos solus, stipri kritu un atteicos veselu mēnesi pat celties kājās un mēģināt vēlreiz līdz kamēr nebiju nobriedusi, ka man sanāks bez kļūdām), iespējas uz jauniem sākumiem ir traki pievilcīgas. Es vienmēr priecājos kā skolotāja, ka man ir divie 'jaunie gadi', jo protams lielākais spēks vēl arvien manuprāt mīta jaunajos gados.
Tomēr piedzīvojot un izdzīvojot daudzus seno latviešu rituālus, šī doma par vieno lielo jauno gadu un jauno sākumu sāka izirt. Katrā gadskārtē ir iekļautas tradīcijas, kas ļauj atvadīties no netikumiem un atšķirt tīri balto lapu. Starp Ziemassvētkiem un Vecgada vakaru ir bluķu vilkšana, kad iecērtam savus niķus un stiķus bluķī un to sadedzinam. Jāņos sadedzina iepriekšējā gada vainadziņu, ja tas ir saglabājies, vēlreiz atkratoties no nevēlamā un sākot vēlreiz no jauna. Tad es vēl uzzināju, ka pa gada laiku, drīkst nolasīt kādus sakaltušus ziediņus no sava Jāņa vainagu un ielikt tos tējā vai vannā, ja jūt ka vajag spēku un atjaunošanos. Lieldienās un Mārtiņos arī noslēdzās cikli un uzsākās jauni posmi - rudenī pateicamies par ražas sezonu bet Lieldienās atkal atmostamies un gatavojamies uz jaunu augšanas posmu pēc ziemas atpūtas.
Un ja sāk redzēt iespējas uz jauniem sākumiem vairākas reizes gadā, pēkšņi ir vieglāk saredzēt iespējas uz jauniem sākumiem ik rītus. Nav man jāgaida līdz nākamajam 1. janvārim, varu jau sākt šodien - vienalga kurā dienā - ja es pati tā izlemju. Un galu galā nemaz nav jagaida nākamo rītu. Varu sākt jebkurā minūte, ar jebkuru elpas ievilkšanu vai palaišanu, ja es vien sev tā pasludinu. Svarīgais ir nodoms un ar to laikam palīdz kāds rituāls vai kāda tradīcija, bet tos esam brīvi veidot priekš sevis. Ir tautas tradīcijas un rituāli, ir ģimenes tradīcijas un rituāli un drīkst arī būt personīgas tradīcijas un rituāli.
Tā tad, katru dienu...no jauna...kā pirmoreizi! (Te pat var palabot: katru mirkli...no jauna...kā pirmoreizi!)
In the past week's a common topic of conversation among my friends is rituals and traditions, which of course is not surprising at this time of year. From childhood I recall a massive surge of hope paired with pronounced pressure surrounding the new year, as we turn a to new, clean, unblemished page. As if it is a completely new beginning, an opprotunity to resolve to become a new person, and if you let this opportunity pass by or mess it up, you wait a whole year to try again. At least that's how it seemed to me.
Later I started to feel this opportunity for new beginnings pop up at birthdays and with beginning a new school year as well. As a born perfectionist (yes, this quality was already ridiculously pronounced at age one when I took my first steps, had a massive wipeout and refused to give it another go for a solid month until I was sure I'd be able to get it right), the opportunity for new beginnings is wildly attractive. I rejoiced as a teacher that I had two 'new year's days', though anyway the more powerful new beginning was always January 1st.
However, as I experienced and moved through more and more Latvian pagan rituals, this idea of one great new year and new beginning began to dissipate. Each seasonal celebration contains traditions, which allow us to let go of anything that needs releasing and to turn to a fresh white page. Between Christmas and New Year's is the pulling of the yule log, which involves each person taking a go with the ax to chop frustrations and negativity into the log before burning it in the bonfire. At the Jāņi Midsummer celebration, we burn our flower wreath from last summer's Jāņi, again releasing ourselves from anything we'd like to let go of and starting anew. Then I also learned that during the year, one may pluck a few dried flowers from the Jāņi wreath and use them in a tea or bath, if you feel you need extra strength or rejuvenation. At Easter and Mārtiņi (harvest celebration) cycles are also completed and new ones are begun - in the autumns we express gratitude and give closure to the season of growth and at Easter we awaken again and prepare for a new season of growth after the winter's period of rest.
And as I experienced new beginning several times a year, suddenly it becomes much easier to see each new morning as a fresh beginning. No need to wait until January 1st - I can start today - any day! - if I so choose. And ultimately, I don't even need to wait until the morning. I can start any minute, with the inhale or exhale of any breath, if I so choose. The most important thing is the intention and this is where it seems rituals and traditions come in handy, but I am free to create those myself. There are national tranditions and rituals, there are family traditions and rituals and we may also create personal traditions and rituals.
So, every day.... anew.... as if for the first time! (And this can even be fine-tuned: every moment... anew.... as if the first time!)
In the new year all over again
Every day as if for the first time
To hope, to love, to laugh
And go again toward the sun
To do noteworthy/substantial work
And to say words from the heart!
Lai notiek tā!
