Vajadzēt vajadzēja

Ieejot gada tumšākajā daļā, mēs bez šaubām dziļāk novērtējam saulīti un pārdomājam kā mūsu iekšējā pasaule atspoguļo ārējo un arī pretēji.  Mūsu iekšējā pasaule ir vienmēr tas ar kuru varam darboties un mums ir spēja tieši šajā vidē ievest lielāku līdzsavru savās dzīvēs.

Amērikas vidienē piedzīvo četrus izteiktus gada laikus, bet Latvijā gada laiki ir vēl pat ievērojamākas galējības.  Te es nedomāju par karstumu un aukstumu - Viskonsīnas ziemās temperatūra iekrīt tik pat dziļi mīnusos un jutos pietiekoši gatava Latvijas salīgām ziemām, bet saules gaisma ir pavisam cits stāsts.  Latvijā pašās īsākajās dienās ap Ziemasvvētkiem saule tikai aust pēc 9iem un noriet pirms 16iem, tā tad ceļš uz/no skolas/darba ir pilnā tumsā un pusdienlaikā skaidrā dienā, saule knapi paceļas pāri jumtiem un koku galotnēm.  Citos vardos gan gaismas kvantitāte gan kvalitāte ir pārsteidzoši niecīga.  Protam var par to kreņķēties, jeb var izveidot jaunas veidas saskatīt, izjust un piedzīvot ārējo pasauli un kā prasmīgi radīt pats savu iekšējo gaismu.

Bez šaubām ir mierinoši un omulīgi, kad saulīte mums dod savu gaismu, bet ja mēs esam pietiekoši uzmanīgi pievērsuši tam savu uzmanību, šis ir tas gada laiks kad ieraujam dziļu elpu, paņemam stafeti no saulītes un sejokam viņas piemēram, starojot no iekšas uz āru.  Un dienas kad viņa mums parādās - līksmojam!

As we trek on into the darkest part of the year, there is definitely a new appreciation for sunshine and reflection on how our inside world reflects our outside world and vice versa.  Our insides are always what we can work with and we do have the ability to bring greater balance into our lives in this arena.  

The Midwest of the US has a pronounced set of seasons, but in Latvia they are far more extreme.  Here I'm not talking about hot and cold - the subzero winter temperatures in Wisconsin did just fine to prepare me for hard, cold Latvian winters, but sunlight is a whole different ballgame.  In Latvia, on the very shortest days around Christmas, the sun only rises after 9am and sets well before 4pm, so travel to and from school/work is pitch black and at high noon on a cloud-free day, the sun just barely grazes roof and tree tops.  In other words, both the quantity and quality of light is strikingly meager.  You can grump about it, or you can literally learn new ways to see, feel and experience the world on the outside and how to expertly generate your own light on the inside.  

It sure is comforting to have the sunshine out there, giving us our light, but if we've paid careful enough attention, this is the time of year we take a deep breath, grab the relay stick from the sun and follow her example, shining from the inside out.  And the day's she does make an appearance, we rejoice!

Rise, sun! Rise, sun!

Shine into our homestead.

We really, really need your light. :)

Lai notiek tā!