Neviens manā vietā to nedziedās

 Šī telpa ‘Mans spēks manās saknēs’ ir izveidojusies kā rituāls, lai ‘savāktu sevi’ no rītiem (skat. 12. novembri par Ziedoņa ieskatu sevis savākšanā). Ir apritējušas četrsimtsčertrudesmitčetras dienas, kopš vairs nedzīvoju Latvijā un ar katru dienu izjūtu cik ļoti mans spēks un degsme ir iesakņotas un izstaro tieši no latviskā dzīves skatijuma.  Latvijā tas brīvi virmo, to ierauj un atkal palaiž ar katru ieelpu un izelpu.  Tas nenozīmē, ka ikkatrs to izjūt vai pat pamana - tur arī dzīve taču strauji rit uz priekšu un ir tik viegli pārpeldēt tam visam pa virsu - bet kad apzināti pamanam un rāmi ļaujamies, turpat arī atrodas spēks un gudrība, kas ir tik silta un patiesa, tā jūtas kā mājās nākšana.

Pietrūkst šī dzīvā saikne ļoti, bet saprotu, ka tas paliek manā ziņā, kā es to tālāk kopju un loloju, jo kaut tas tagad mīt tālumā, tas nekur nav zudis.  Katram ir savs ceļš, kas visātrāk savieno un visskaidrāk uzrunā.  Man ir daba, man ir dziesma, bet pāri visam mani aizkustina viedie spēka vārdi sastopami mūsu bagātīgās tautas dziesmās vai īpašos latviešu rakstnieku trāpīgos vārdos, kā arī latviskās spēka zīmes, kuras tik viegli un dabiski iepazinu caur vecmāmmiņas un māmmiņas bagātīgo rokdarbu pūru.

Kad pietika jau gadu justies kā izmesta no kuģa (nu labi, zinu, ka pati apzināti izlēcu…), tapa šis rīta rituāls, kas ir ļoti noteikti par procesu ne produktu. Pie sveču gaismiņas un rīta kafijas palasu un pielaikoju dažādus spēka vārdus, meklējot īstos šai dienai. Ļauju tiem dziļāk ieplūst un izplūst caur mani, rotaļājoties ar otu, flomāsteriem vai tintes spalvām, veidojot vizuālu tēlu atspoguļojot kā šie vārdi rezonē un izfiltrējas caur mani.  Katra krāsa un spēka zīme ir īpaši izvēlēta un izjusta. Apsoliju sev, ka vienalga cik nepilnīgs gala produkts man liekas, savu radijumu ievietošu šajā manā spēka telpā, neņemot vērā kā mana skaļā un uzstājīgā perfekcionistu balstiņa pretojas.  Tulkojumi arī ir aptuveni, un nosacīti izlaistu caur filtru, kas esmu es.  Mums katram ir sava pieredzu piegarša un sava ceļa nostaigātās iespaidu pēdas.  Šis ir mans skatījums un manas sajūtas.  Šie ir tikai maigi viļņi, no tā, kas izplūst caur mani rīta meditācijā.  Citi to noteikti nepiedzīvos tādā pašā veidā, kā tas ir izplūdis caur manis, bet ja jebkas no šiem vilnīšiem rezonē vai apgaismo kādu citu pasaules stūrīti kaut vai uz mirkli, tad tas jau ir daudz.

Šodien Latvijas 103. dzimšanas dienā esmu savākusi drosmi palaist šo augošo telpu ‘Mans spēks manās saknēs’ plašajā pasaulē. Šī ir mana dienišķā pateicība un mīlestības vēstule mūsu dārgai, vienreizīgai Latvijai.  Padalos neatkārtojamo un īpašo latvisko dzīves skatijumu, tā kā es to izjūtu, un lai tā mēro tik plašu ceļu, cik tālu tā vien aizies.  Daudz laimes, mīļā Latvija!  Saules mūžu!

This space ‘Mans spēks manās saknēs’ (my strength in my roots) has evolved as a ritual to ‘collect myself’ in the mornings (refer to November 12th for the sentiment behind ‘collecting myself’).  Four hundred and forty four days have passed since I no longer live in Latvia and every day I feel acutely how rooted my strength and wholeheartedness is in the Latvian heritage and outlook on life.  I move and radiate most brilliantly from this space.  In Latvia, this energy, this perspective and this wisdom pulses and ripples freely.  It is drawn in and released with every inhale and exhale. This doesn’t mean that everyone feels it or even notices it - life steamrolls forward there just as it does everywhere else in the world and it is so easy to skim the surface of it all - but when it is mindfully noticed and reverently yielded to, therein lies a strength and wisdom that is so warm and so true, it feels like nothing short of coming home to oneself.

I miss this living connection terribly, but understand that it remains in my power to keep and nurture this treasure, because even though this concentrated energy resides halfway across the world, it certainly hasn’t disappeared.  Everyone has her own path, that which connects, resonates and speaks to you most loudly.   For me it is nature.  It is song.  And above all it is in the wise words of strength encountered in our rich folksongs or the particular insights offered by notable Latvian writers, as well as the strength and power in Latvian symbols, which I came to know so easily and naturally through my grandmother’s and mother’s beautiful and vast assortment of Latvian handiwork.

When I understood that a year was far too long to continue feeling like I was lost at sea (and yes, I acknowledge, it was a choice to jump ship…) this morning ritual was born. It is very much about the process rather than anything product-oriented.  With candlelight and my morning coffee, I peruse and seek out words of strength until I find the ones that resonate with me that day.  I let them flow through me more deeply through my doodles with a paintbrush or markers or pens, creating a visual image reflecting how the words have resonated and filtered through me.  Every color and symbol is thoughtfully chosen and felt.  I promised myself that I would share each creation in this space, regardless of how imperfect the final products may seem or how loudly and insistently my inner perfectionist may be clucking her tongue at me.  The translations are also rough and very definitely a product of passing through the filter that is me.  We each have a distinct essence that is the product of our one-of-a-kind collection of experiences and the impressions of the footprints that make up our unique journey.  This is my view and these are my feelings. The products are only quiet ripples of the process that is my morning meditation.  These ripples may resonate in others very differently than the way that they flowed through me, but maybe something within these words and doodles will resonate or light up another corner of the earth, if only for a moment. 

Today on Latvia’s 103rd birthday, I have gathered my courage to share this growing space of strength ‘Mans spēks manās saknēs.’  It is a daily love letter of gratitude for our beloved, treasured Latvia.  I share the unique, distinct Latvian heritage and outlook on life, as I experience it and feel it, and release it to travel out into the world as far as it might go.  Happy birthday, dear Latvia! Saules mūžu! (A salute which directly translates to ‘The duration of the sun’s lifetime…’)

These words are from my nation

And my song is also from them

And I know nobody is going to sing it

In my place

Lai notiek tā!